Tāpat kā daudzi citi izgudrojumi, iekrāvējs radās nepieciešamības dēļ. 1917. gadā asu ražotājs Clark Corporation uzbūvēja kravas automašīnu, ko sauc par traktoru, lai pārvadātu materiālus pa rūpnīcu. Kad cilvēki apmeklē rūpnīcu un redz traktorus darbā, viņi pasūta Klārkam izveidot traktorus viņu uzņēmumam. Dažus gadus vēlāk dažiem kravas automobiļiem tika pievienoti pirmie hidrauliski darbināmi pacēlāji, lai nodrošinātu to pacelšanas iespējas. 1923. gadā Jēla kļuva par pirmo uzņēmumu, kas izmantoja dakšas, lai paceltu kravu no zemes, kā arī augšējos mastus, kas varētu izstiepties ārpus kravas automašīnas augstuma. Tiek uzskatīts, ka Yale kravas automašīna ir pirmā iekrāvēja [avots: MHEDA Journal].
Vairāki notikumi palīdzēja iekrāvējiem palielināt ražošanu, tostarp standartizētu paliktņu ieviešana 1930. gados un Otrajā pasaules karā. Abi šie uzlabojumi ir palielinājuši iekrāvēju ražošanu un ļāvuši tirgotājiem efektīvi izturēt smagas kravas. Pieaugot iekrāvēju izmantošanai, ir palielinājies arī to lietošanas laiks. Drīz pēc tam, kad iekrāvēji kļuva populāri, tie tika izstrādāti ar 8-stundu uzlādējamiem akumulatoriem.
Piecdesmitajos gados noliktavas paplašinājās, nevis ārā, tāpēc iekrāvēji tika izstrādāti, lai paceltu kravas līdz 50 pēdām (15,2 metriem), kas ir augstāk nekā jebkad agrāk. Palielinoties kravas augstumam, iekrāvējam šajā periodā bija noteikti drošības pasākumi, tostarp būris vadītājam, kas neļautu viņiem nomest materiālus, un atzveltne, kas palīdzēja noturēt kravu vietā, paceļot kravu. Astoņdesmitajos gados tika ieviesti vairāk drošības pasākumu, tostarp operatora drošības ierobežojumi un iekrāvēja balansēšanas tehnoloģijas attīstība.












